Renda (Rōnnen)

E.Dubiņš, 2000.g.

Renda atrodas Kuldīgas rajona ziemeļaustrumos, pie robežas ar Talsu un Ventspils rajonu. Hercoga Jēkaba laikā (17. gs.) Rendas muižā audzēja vīnogas, no kurām ieguva skābo Rendas vīnu Jelgavas galma vajadzībām. Vīnogu pamatšķirnes bija ievestas no Reinas upes lejteces.

Pēc Rendas baznīcas (1786) apskates tūristi mēdz pakavēties t. s. Rendas rumbas tuvumā. To veido divi ūdenskritumi Īvandes upītē: augšējais (1,7 m augsts un 5 m plats) pie Valdātu mājām un apakšējais (attiecīgi 2 m un 9 m) Rendas centrā. Starp tiem ir vēl viens trešais, šķiet, mākslīgas izcelsmes kritums (attēlā).

7 km no Rendas Rīgas virzienā aplūkojams vēl viens interesants dabas objekts - sarkanā smilšakmens alas, kuras dēvē par Māras kambariem.

Kādus 4 km lejpus Rendas tilta, Abavas upei ir labā krasta pieteka Dzelzsāmurupe, kuras nosaukuma izcelsme meklējama Hercoga Jēkaba laikos, kad šeit, tagadējo Dzelzāmuru māju vietā (1,5km no ietekas), darbojās Rendas dzelzs ceplis un naglu kaltuve (tolaik saukta par āmuru). Upīti uzdambēja Mežmuižas tuvumā, lejpus Segliņezera, un izveidojusies ūdenskrātuve nosaukta par Dambītes ezeru.
Uzņēmums kalpoja Ventspils kuģu būvētavas un eksporta vajadzībām. Par izejvielu ceplis izmantoja purva rāvas dzelzi, kuru zemnieki klaušu kārtā ar speciālām stangām lauza tuvējā Rūšu valkā un vezumos veda uz cepli. Kopā ar papīrdzirnavām, diviem zāģu gateriem un virpotavu šī industrija sastādīja paprāvu ciemu un pastāvēja līdz Kurzemes patstāvības beigām. Kad Kurzeme tika pievienota Krievijai, Rendas dienviddaļa (Lielrenda) ar daļu no iestādēm nonāca muižnieka f.d. Brinkena rokās un 19.gs. 20-tajos gados ar dambja pārraušanu tika iznīcināta. Līdz mūsu dienām apskatāmas šo laiku liecības nav saglābājušās.