Maršruti
Pasākumi
Noma
Veikals
Kontakti
Klubs
   
Reģistrēties Login
Kāpēc reģistrēties?
 
 

VIDZEME

 

 

Vidzeme

Edgars Dubiņš, 1991.g.

 

Vidzemes novadā ietilpst Cēsu, Gulbenes, Limbažu, Valmieras un Valkas rajoni, Aizkraukles, Ogres un Rīgas rajonu Daugavas labā krasta teritorija, kā arī Alūksnes un Madonas rajonu lielākā daļa. Atbilstoši savam nosaukumam (tas veidots no vārdiem "vidus" un "zeme") Vidzeme atrodas Latvijas centrā. Ziemeļaustrumos tā robežojas ar Latgali, dienvidos ar Zemgali, bet rietumos - ar Rīgas jūras līci, kura pretējā pusē ir Ziemeļkurzeme. Tikai ziemeļos Vidzemei ir starptautiska robeža ar Igauniju.


Zemes virsu Vidzemē veido Piejūras zemiene un Viduslatvijas augstieņu grēda, kuru pēc augstuma un nozīmes reljefā mēdz salīdzināt ar "Latvijas mugurkaulu". Šīs grēdas pamatkodols ir Vidzemes Centrālā augstiene, kuras augstākā virsotne Gaiziņkalns (312 m vjl.) pieder pie augstākajiem kalniem Austrumeiropas līdzenumā. No Vidzemes Centrālās augstienes pa Gulbenes valni Viduslatvijas augstieņu grēda sasniedz Alūksnes augstieni Vidzemes ziemeļaustrumu stūrī. Tās augstākās virsotnes ir Dēliņkalns (271 m vjl.) un Apukalns (235 m vjl.). Augstienes lēzenajā ieplakā plešas viens no lielākajiem Vidzemes ezeriem - Alūksnes ezers. Viduslatvijas augstieņu nolaidenumu uz jūras pusi veido trīs reljefa lielformas: Viduslatvijas nolaidenums (Vidzemē atrodas tā ziemeļu daļa, kas ieslēgta starp Daugavu un Gauju), Vidusgaujas ieplaka un Ziemeļrietumu Vidzemes pacēlums. Pēdējais tikai nedaudzās vietās pārsniedz 120 m augstuma līniju.
Pēc Otrā pasaules kara Latvijas ģeogrāfisko kompleksu kartē atsevišķi izdalīta t.s. Gaujava, kurā ietverta Gaujas senleja no Valmieras līdz Murjāņiem, Gaujas pieteku (Raunas, Amatas, Braslas u.c.) dziļās ielejas un tuvākās apkārtnes līdzenumi un pauguri. Šī teritorija iekļauta Gaujas nacionālajā parkā.
No Atlantijas okeāna nākošās, ar aktīvu ciklonu darbību saistītās gaisa masas, sastopot Vidzemes Centrālo augstieni, paceļas 150 - 250 m augstumā un kondensējas. Tāpēc vidējais nokrišņu daudzums gadā te sasniedz 800 - 850 mm. Augstienē ir zemāka temperatūra, īsāks bezsala un veģetācijas periods, lielāks vēja ātrums, mitrums un mākoņainums nekā pārējā Latvijas teritorijā. Te uzsnieg agrāk un ilgāk saglabājas sniega sega. Vidzemes virszemes ūdeņus savāc un ienes Baltijas jūrā Daugavas, Gaujas un Salacas upju baseini.
Pirmie iedzīvotāji Vidzemē ienākuši 9. gt. pr. Kr. Mezolīta apmetnes (8. gt. pr. Kr.) Vidzemē konstatētas Burtnieku ezera krastā pie Zvejnieku mājām. 2. gt. vidū pr. Kr. - 1. gs. noritēja Vidzemes dienviddaļā dzīvojošo baltu un tās ziemeļdaļā apmetušos Baltijas somu etnisko grupu konsolidēšanās. 2. - 3. gs. Vidzemes dienvidos izplatījās jauna - uzkalniņu apbedījumu kultūra, kuras pārstāvjus uzskata par zemgaļu un sēļu priekštečiem. Turpretī Ziemeļvidzemē arī turpmāk saglabājās Baltijas somiem, t.i., lībiešu priekštečiem raksturīgie akmeņkrāvumu kapulauki. Savukārt 6. - 9. gs. Vidzemē parādījās līdzenie kapulauki, kas liecina par latgaļu klātbūtni šajā teritorijā. Vidzemes iedzīvotāju etniskais sastāvs pamazām nostabilizējās ap 1. un 2. gt. miju.
Vidzemes teritorijā pāri Aiviekstei iesniedzās vairāki Jersikas valsts pilsnovadi, to vidū Oliņkalns, Cesvaine, Mārciena un Autīne. Vidzemes ziemeļos atradās Tālavas apvienotās latgaļu zemes un Atzele, bet Vidzemes rietumos - lībiešu apdzīvotie Daugavas (ar centriem Rīgā, Salaspilī un Ikšķilē), Turaidas Metsepoles un Idumejas novadi. Šīs teritorijas iedzīvotājus jau 12. gs. meslu kundzībai bija pakļāvušas Polockas, Pleskavas un Novgorodas kņazistes. Kad Daugavas lejtecē 12. gs. beigās ieradās augustīniešu Zēgeburgas klostera mūks Meinhards, lai uzsāktu misijas darbu Ikšķiles lībiešu vidū, viņam iepriekš bija jāizprasa Polockas kņaza atļauja. Meinharda centieni tomēr nesekmējās, un 13. gs. sākumā bīskaps Alberts ķērās pie lībiešu pakļaušanas ar militāra spēka palīdzību. jau pēc pārdesmit gadiem visa lībiešu apdzīvotā teritorija pašreizējās Vidzemes robežās atradās Rīgas bīskapa un Zobenbrāļu ordeņa (dib. 1202. gadā) rokās. Te izveidojās Rīgas arhibīskapija un Ordeņa valsts, kuras līdz 1561. gadam ietilpa Livonijas konfederācijā. Kaut gan laika gaitā šo valstu teritorijas paplašinājās, to galvenie pārvaldes centri - Rīga, Cēsis, Koknese, Rauna un Limbaži - palika Vidzemes jeb kā tolaik rakstīja oficiālos dokumentos, Livonia et Letthia (arī Lettia et Livonia) robežās. Livonijas konfederācijas varas pārstāvju kopīgās sapulces landtāgi parasti notika Valkā vai Valmierā.
Savu nozīmīgo Latvijas ģeopolitiskā centra statusu Vidzeme saglabāja arī turpmākajos gadsimtos. Te Livonijas kara laikā (1558 - 1583) norisinājās izšķirošā kauja pie Ērģemes (1560), te cīņā par Livonijas mantojumu 16. - 18. gs. vairākkārt sadūrās poļu, zviedru un krievu armijas. 1562. gadā Vidzeme un Latgale kā apvienota Pārdaugavas hercogiste tika iekļauta Lietuvas (kopš 1569. gada - Polijas un Lietuvas kopvalsts Žečpospoļitas) sastāvā. 16. gs. otrajā pusē Vidzemes centrā Cēsīs katoļticības atjaunošanai nodibināja katoļu bīskapa rezidenci, misijas darbā plaši iesaistot jezuītu ordeņa mūkus. 17. gs. sākumā cīņa ap Zviedrijas troni noveda pie poļu un zviedru kara (1600 - 1629), kura darbība norisinājās galvenokārt Vidzemē un kura rezultātā novadu uz nepilnu gadsimtu nonāca Zviedrijas varā. Savukārt 1710. gadā Vidzemi kā pirmo no Latvijas novadiem pakļāva Krievijas impērija. Krievu virskundzība tajā izbeidzās tikai 20. gs. otrajā gadu desmitā pēc Latvijas Republikas pasludināšanas un sīvām atbrīvošanās cīņām.
1940. gada jūnijā Vidzemi, tāpat kā pārējo neatkarīgās Latvijas valsts teritoriju, okupēja PSRS.


Campo > Maršruti > Vidzeme

Lapu uztur: Inno.web